Jau vasarā kopā ar Dāvi un Agitu bija plānots rudenī kaut kur doties ārpus Latvijas. Nākot laikam tuvāk noskaidrojās, ka mērķis būs Itālija, lidosim uz pilsētu Bergamo, un tur īrēsim auto, lai būtu neatkarīgi no sabiedriskā transporta un varētu vairāk apskatīt. Apskates vietas tiek izvēlētas Iseo un Gardas ezeru apkārtnes un pilsēta Verona. Mums piebiedrojās arī Rolands un arī mazo 2 gadus veco Olafu tika izlemts ņemt līdzi. Tā ceļojums varēja sākties.
1. Diena
Izbraucam no Liepājas ap 8:00. Esmu ar lielām gaidām, kā izdosies ieplānotais brauciens uz Itāliju un kas būs aizmirsts paņemt līdzi.
Drīz vien esam Rīgā un 2,5 stundu lidojums uz Bergamo lidostu Itālijā paiet ātri un lidmašīnas nosēšanās ir pilnīgi nemanāma. Auto mums noīrēts firmā Sicily by Car, kuru kā izrādās apkalpo cita kompānija AutoEuropa, tāpēc sākumā ir nelielas grūtības atrast mūsu kantori un tiek izstaigāts viss lidostas termināls un beigās ar Info bukletu palīdzību atrasts vajadzīgais. Kamēr meklējam, pie mūsu autonomas kompānijas ir izveidojusies rinda, izskatās, ka tā ir ļoti populāra, jo pie citām kompānijām rindas nemana. Tiekot pie savas kārtas, iedodu dokumentus - pasi, tiesības, kredītkarti un iepriekš izdrukāto apmaksas vaučeri. Man tiek piedāvāta arī papildus apdrošināšana stikliem, riepām u.c. par 8 EUR dienā, bet es atsakos, piebilstot, ka tas ir par dārgu. Apstiprinu pārjautāto informāciju par nomas ilgumu, parakstos visās vietās kur man liek. Un tad pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm – autonomas darbiniece liek man ievadīt kredītkartes PIN kodu. Tikai tad atceros, ka kartēm mēdz būt arī PIN kods, kuru šai kartei nekad neesmu lietojis un iespējams vienu reizi apskatījis. Atceros, ka PIN kods kādu laiku mētājās somiņā, bet kā ir šobrīd neesmu drošs, tāpēc paniski rokos pa somiņu, bet kodu neatrodu. Pa galvu jau sāk šaudīties domas vai ir kādi citi varianti kā iemaksāt drošības naudu par auto vai arī būs jāiztiek vispār bez auto, kas būtu katastrofa, kad autonomas darbiniece saka, ka varot arī mēģināt bez PIN koda, ka citreiz izdodas, bet citreiz nē. Pa laimi man, karte tiek pieņemta bez PIN koda un es veiksmīgi saņemu auto atslēgas. Par rindu pie autonomas runājot, varbūt pat labāk atrasties rindas beigās, jo sākumā tiek izdalītas visas zemāku klašu automašīnas un pēdējiem tiek upgrade uz ko labāku, jo visas zemākās klases ir beigušās. Mūsu gadījumā īsti nesapratu, bet iespējams tā arī notika, tieku pie Peugeot 208 1,4 diesel. Vēl pirms prom iešanas tieku brīdināts nespiest gāzes pedāli pārāk daudz, jo sodi par ātruma pārsniegšanu tiks novilkti no manas kredītkartes.
Uz auto stāvvietu aizved autobuss dažu minūšu braucienā. Staigāju pa autostāvvietu un spaidu auto atvēršanas pogu cerībā, ka auto atsauksies ar skaņas signālu. Pēc brīža auto tiek pamanīts ar mirgojošām lampām. Pirms auto saņemšanas domājam to nobildēt no visām pusēm, lai būtu pierādījumi kādā stāvoklī to esam saņēmuši, jo ir dzirdētas visādas runas, ka nomniekiem tiek piešūti jau veci defekti, bet apskatot auto tas izskatās lieliskā stāvoklī un bildēšana tiek aizmirsta. Tiek pārbaudīts vai auto darbojas auto piepīpētāja rozete, bet ne jau priekš smēķētājiem, šeit barosies galvenais ceļa teicējs GPS navigācija.
Prāts un gars vēlas tikt ātrāk prom no šīs pārapdzīvotās vietas, tāpēc tūlīt tiek sakrāmētas somas bagāžniekā un tiek nosprausts mērķis uz pirmo nakšņošanas vietu aptuveni 30 km attālo kalnu ciematiņu Adrara San Martino. Navigācijas iekārtā galamērķis jau ievadīts iepriekš un maršruts saglabājies, bet izslēgšana un ieslēgšana navigācijai nav nākusi par labu un maršruts ir pārplānojies pa maksas ceļu, lielo maģistrāli, kaut gan sākumā bija domāts braukt pa salīdzinoši mazākiem bezmaksas ceļiem. To ka esam uzbraukuši uz maksas ceļa pamanām tikai tad, kad jau priekšā ir caurlaides un atpakaļ ceļa nav. Vēl pamanījāmies iebraukt nepareizā caurlaides ejā, kas izskatījās bija domāta patstāvīgajiem klientiem un nopelnījām neapmierinātu itāļu signalizēšanu stumjoties atpakaļgaitā. Bet varbūt pat labāk, ka tikām uz ātrgaitas šoseju, jo ātrāk tikām mērķī. Atļautais ātrums pa maksas ceļu ir 130 km/h, kamēr citur pārsvarā 50 km/h, jo neapdzīvotu vietu tik pat kā nav vai arī ir kalnu ceļi pa kuriem tāpat ātrāk īsti pabraukt nevar. Par maksas ceļa izmantošanu apmēram 20 km garumā samaksājam EUR 1,30, ka bija mazāk kā gaidīts.
Ierodoties Adrarā San Martino pārņem liels miers, un liekas, ka šeit ir apstājies laiks. Sajūtas nevar aprakstīt. Tāda brīvības sajūta. No lielās burzmas vairs ne vēsts un apkārt lielāki un mazāki kalni.
Sazvanu rezervētā dzīvokļa īpašnieku Alexandro un uzzinu, ka viņš jau ir uz vietas un gaida mūs. Viņš vēl jautā, kurā vietā mēs šobrīd esam, un es nojaušu, ka viņš vēlas palīdzēt atrast mums ceļu, bet es atbildu, ka zinu kā viņu atrast, uz ko saņemu ar jaušamu smaidu izteiktu OK. Iepriekš jau Google streetview esmu apskatījis vajadzīgo adresi, bet tik un tā pamanījos pabraukt garām un nācās izmest nelielu līkumiņu. Auto novietne atrodas nelielā kalniņā un attiecībā pret ielu sanāk jau otrais stāvs, kurā izdodas uzbraukt tikai ar otro piegājienu, kad pārējie no auto jau izkāpuši un ar nelielu ieskrējienu un gāzēšanu.
