Divpadsmitā diena - jaunu posmu uzsākot uz Kungsleden takas

Šorīt pamodos mīkstā gultā. Biju uzlādējies un gatavs ceļojuma turpinājumam. Cēlos laicīgi, lai var laikā izvākties no mājiņas, pirms tam vēl jāpaēd, jānomazgājas, jāsapako soma un pašiem jāuzkopj istaba. Var arī atstāt neuzkoptu, bet tad ir jāsamaksā par uzkopšanu. Zviedri tai lietai piegāja nopietni, visu pucēja un tīrīja pa nopietno, es tik nedaudz asistēju. Pēc tam pārvācos uz galveno kalnu stacijas māju, izmantoju internetu, pašķirstīju viesu grāmatu. Veikals šeit ļoti švaks, izvēle maza un nez kāpēc lielie iepakojumi. Tad arī bija laiks doties ceļā.

Sekojošais lielais takas posms, kura galā taka atkal nonāk civilizācijā, ir apmēram astoņdesmit kilometrus garš ar divām vietām, kur jāšķērso ūdens ar laivām. Šim posmam man ir paredzētas piecas dienas, no kurām viena skaitās rezervē, ja nesanāks raiti tikt pāri ezeriem.

Taka sākumā kā parasti no ezera krasta ved kalnā un, lai gan neprognozēja, nedaudz līņā lietus. Pamanos aiziet pa nepareizu taku un pamanu to tikai pēc vairāk kā kilometra noiešanas. Laboju kļūdu, brienot pa mētrājiem īstās takas virzienā, un tas beidzās ar slapjām kājām pašā dienas sākumā, vietām bija ūdens, un iet lielu gabalu apkārt negribējās. Nonācis uz īstās takas turpināju ceļu.

Lietus bija mitējies, un ainava šeit bija savādāka, lieli plašumi, kur nekā nav, bez lielākiem kalniem un ielejām tuvumā. Satiku nākam pretī dažus ceļotājus un no vienas sievietes centos uzzināt kaut ko vairāk par tuvāko laivu posmu, bet viņa angliski nemācēja pārāk labi, un īsti neko nenoskaidroju, bet parunājām par citām lietām. Šodien plānotais attālums, kuru veikt, ir apmēram divdesmit pieci kilometri, no kuriem apmēram četri ir ezera posms.

Pusceļā atkal ir mājiņa, kur paslēpties un atvilkt elpu, tur piestāju tikai nedaudz, jo gribēju laicīgi tikt līdz ezeram, lai šodien paspētu tikt otrā krastā. Visu šo posmu biju nogājis diezgan ātri un bez lielām pauzēm, varētu būt viens no ātrākajiem gājieniem šī ceļojuma laikā pagaidām.

Ir jau saskatāms ezers tālumā. Pie ezera ir kalnu mājiņa Sitojaure, un cik zinu jābūt arī airu laivām un arī iespējai izsaukt motorlaivu. Laivu piestātni tuvumā neredzu un eju aprunāties ar kalnu mājiņas saimnieku. Mājiņa pašā ezera malā, un no tās iznāk saimniece. Man izskatās, ka viņai garšo grādīgie dzērieni, un arī šobrīd liekas, ka ir iedzērusi. Iespējams protams, ka man tikai tā likās. Man par tādiem cilvēkiem priekšstats ir kā par ļoti draudzīgiem un pozitīviem. Pirmais, ko prasu, par laivām, un uzzinu, ka tieši priekš manis šajā pusē ir divas airu laivas.

Garastāvoklis uzreiz ir septītajās debesīs, laiks arī ļoti labs, varēšu izbaudīt nesteidzīgu airēšanos pa ezeru. Saimniece pastāstīja, ka ir no Zviedrijas pilsētas Oulu, kur dzīvo nesezonā, un tur esot ļoti daudz celtnieku no Latvijas. Paskatījāmies karti, un viņa man ieteica vienā posmā citu maršrutu, kur ir labas telts vietas, bet tad man šodien jāiet vēl krietns gabals, ezera otrā krastā plānoju celt telti, jo šodien gana iets. Pie viņas pāris dienas dzīvojusi kāda sieviete un noķērusi zivi ap 40 cm garu, kuru viņa man par 40 SEK (2,80 LVL) gribēja nopārdot, lai uzcepu. Teicu, ka es ugunskurus nekurinu, jo parasti vakarā esmu noguris no iešanas, un arī odi neliek mieru. Viņa atbildēja, ka tā skrienot es daudz ko palaižot garām, un arī no dūmiem odi mūkot. Iepriekš arī biju teicis viņai, ka ainava nākot šurp bija tāda vienveidīga, un tad viņa ņēmās mani mācīt, ka katrs akmens ir unikāls un ka it visā varot saskatīt kaut ko skaistu. Zivi protams no viņas nepirku. Prasīju pēc dzeramā ūdens, jo tuvumā upi nemanīju, un viņa teica, ka dzeramais ūdens esot ezers. Es gan parasti dzeršanai ņēmu ūdeni tikai no tekošām straumēm, bet šajā ezerā arī esot straume, un tas neesot stāvošs, kalnu ezers tālāk pārlīstot uz zemāku ezers un tā tālāk.

Atvadījos un devos pie laivām. Un te jau viņas bija, divas, tas nozīmē, ka droši varu ar vienu braukt pāri ezeram, un atpakaļ nav jāved. Nesteidzīgi kāpu laivā un airēju vajadzīgajā virzienā.

Ezers ir  lielāko daļu sekls, ar akmeņiem, kas gozējas daļēji laukā no ūdens. Jābrauc starp salām un ne tieši pāri ezeram, jo takas turpinājums ir nedaudz sāņus.

Jābrauc bija apmēram stundu, tie ir četri kilometri, ja būtu vēl viena laiva jāved atpakaļ no šī krasta, tad gan būtu jāiespringst. Otrā krastā nesteidzīgi uztaisu pāris foto un nostiprinu laivu.

Te ir arī mājiņa, kur paslēpties, bet šajā krastā nav nevienas dzīvas dvēseles. Šodien iets gana, jāsameklē tekošs ūdens vakariņām un brokastīm un telts vieta.

Ar ūdens meklējumiem veicās ātri, bet labu telts vietu tik ātri nevarēju atrast, kopā nogāju kādus divus kilometrus vēl šajā krastā un šeit pieredzēju kārtīgu odu uzbrukumu. Odu tūkstoši būtu gatavi tevi izsūkt sausu, ja ļautos. Paslēpos teltī un svinēju dzīvi, likdams galdā visu, kas bija ēdams. Kad esi izsalcis, tad ēdiens liekas kā lielākā balva, kuru vari saņemt.
Turpinājums sekos...

VIENPADSMITĀ DIENA