Ir aizsākusies otrā puse no laika, kas veltīts šim ceļojumam, kājām
noieti jau vairāk kā 180 kilometri, kas ir vairāk kā puse no kopējā plānotā
attāluma. Šodien par Kungsleden taku jānoiet tikai kādi 7 kilometri līdz nākamajai
kalnu mājiņai Aktse un jātiek pāri ezeram, bet netālu no ezera ir augsts kalns Skierfe
ar stāvu nogāzi vienā pusē, kurā lielākā daļa ceļotāju uzkāpj, jo no tā paveras
labs skats uz ezerā ietekošās upes deltu un pašu ezeru un apkārtni. Dienas
sākumā kā parasti taka ved kalnā, paveras plašs skats uz abām pusēm.
Tuvumā nav
neviena cilvēka.
Pēc piecu kilometru gājiena, nogriežos no galvenās takas uz
kalna pusi, atrodu netālu esošo geocaching slēpni. Laiks ir nomācies ar ļoti
pelēkiem mākoņiem un kalna galotne paslēpusies mākoņos, iespējams arī, ka sāk
līt lietus.
Uz liela akmens atstāju lielo mugursomu, lai nav jānes tas smagums
un vieglāk tikt līdz kalna korei.
Satieku pretī nākam sievieti un izdomāju
pavaicāt, vai no kalna vispār ir kas redzams, vai netraucē mākoņi.
Saņēmu
atbildi, ka nu jau sākot palikt skaidrāks, bet viņa līdz pašai virsotnei nav
uzkāpusi, jo esot pārāk grūti. Tuvojoties virsotnei, satieku vēl vairākus
ceļotājus, kas arī dodas virsotnes virzienā, bet man temps ir krietni lielāks,
un es visus apdzenu.
Domāju, ka būšu pirmais augšā, kamēr neviens cits vēl
nebūs uzkāpis un būs laiks atrast virsotnē paslēptu geocaching slēpni. Bet
aizelsies un nosvīdis kalna galā ieraugu pavisam citu ainu. Tur jau apmēram
desmit cilvēku ir priekšā, valda pilnīgs miers, cilvēki nododas mierīgām
sarunām, vāra kafiju un bauda skatu uz apkārtni.
Slēpņa meklēšana šoreiz nesanāk,
jo blakus ir cilvēki. Skats no augšas tiešām iespaidīgs, nedaudz pabildēju
skatus. Upe sadalās vairākās straumēs un apkārtējā teritorija applūdusi, veidojot interesantas formas. Augstumu starpība no kalna augšas līdz ielejai ir apmēram 700 metri. Cilvēka
brīvais kritiens ilgtu apmēram 15 sekundes.
Vēl nedaudz uzkavējos, un sāk
pilināt lietus, un izskatās, ka varētu sākt līt arī spēcīgāk, tāpēc dodos lejā.
Iepriekš apsteigtie tikai tagad būs tikuši līdz kalna galam, tad tomēr būs
bijusi kāda jēga, ka šurp nākot biju steidzīgs, jo uzspēju būt augšā pirms lietus.
Lejā ejot lietus pieņemas spēkā. Pēc stundas esmu ticis līdz somai, kas bija
atstāta uz liela akmens un no lietus akmens ir kļuvis slapjš un slidens, vienu
brīdi pat pārņēma bažas, vai droši varēšu tikt klāt somai, jo akmens augsts,
apmēram divstāvu mājas augstumā, bet tomēr viss beidzas veiksmīgi. Turpinājumā
jāiet tālāk lejā no kalna un šeit zemāk jau sanāk iet caur pielijušiem krūmājiem,
applūdušiem sūnu laukiem un dubļiem.
Kājas kļūst slapjas. Ejot arvien zemāk arī odi sāk arvien neatlaidīgāk
uzbrukt. Pie ezera esošajā kalnu mājiņā ir jāiepērk veikalā pārtika. Ticis lejā
no kalna, saimniekus nekur nemana, noceļu somu no pleciem, bet viss slapjš un,
odi, stāvot uz vietas, neliek mieru. Pēc laika tomēr parādās saimnieks ar
saimnieci, viņi atgriežas no laivu piestātnes. Motorlaiva brauc pāri ezeram
rītos un vakarā un vairāk šodien nebrauks. Te ir arī airu laivas, bet no saimnieka
uzzinu, ka šajā krastā esot tikai viena laiva, bet saimniece apgalvo, ka divas.
Iepērkos veikalā un uzzinu, ka, lai paliktu šajā ezera pusē teltī, par telts vietu
jāsamaksā 200 SEK (16 LVL), jo te esot privāta zeme. Bezmaksas telts vieta būs ezera
otrā krastā vai jākāpj atpakaļ kalnā, kādus 200 metrus uz augšu. Iepircis
pārtiku, dodos apskatīties, kas tad tur notiek ar tām airu laivām, ir viena vai
divas laivas šajā krastā. Laivu piestātne ir apmēram puskilometru no šīs kalnu
mājiņas. Pusceļā satieku pretī nākam divus zviedru puišus, un tas nozīmē tikai
vienu, ka šajā pusē būs divas airu laivas. Vēl pārprasu viņiem, vai viņi
atbraukuši ar airu laivu, un, uzzinot, ka jā, pateicos par labu darbu. Aiz
prieka aizmirstu uzvilkt glābšanas vesti un to pamanu tikai, kad esmu jau
gabalu noairējis un sāk celties vējš, un parādās viļņi. Pāri ezeram ir kādi trīs
kilometri, un apmēram vidū sāk spēcīgāk līt lietus, un parādās melni mākoņi.
Ik
pa laikam ieskatos GPS, vai ieturu pareizu kursu. Ceru, ka arī šajā krastā būs
mājiņa, kur paslēpties no lietus un odiem, kā tas bija pēc iepriekšējā ezera
šķērsošanas, bet tad gan slēpšanās mājiņā nebija aktuāla, jo laiks bija labs. Pēc
nepilnas stundas esmu pāri ezeram un krastā redzu mājiņu, kur paslēpties. Tuvojoties
tai, dzirdu, ka iekšā jau skan balsis. Atveru durvis, un priekšā jau ir pieci
cilvēki, es arī pievienojos. Pēc brīža ierodas vēl divi ceļotāji. Vairāk vietas
mājiņā būtu grūti atrast. Tā mēs tur visi runājāmies, vārījām ēst un slēpāmies
no lietus. Interesants starpvalstu tusiņš, divi no Spānijas, divi no Kanādas,
divi no Austrijas, viens no Zviedrijas un es no Latvijas. Stiprais dzimums bija
pārstāvēts vairākumā, seši pret divi. Runājām galvenokārt par pārgājienu
ekipējumu, pārtiku un valstīm no kurām esam. Pēc pāris stundām sākām izklīst
meklēt telts vietas un nozust teltīs, divi palika nakšņot mājiņā. Uzcēlu telti
zem kokiem un lietus lāses rībināja pa telts jumtu.
Turpinājums sekos...