Pastaiga Norvēģijas kalnos - trešā diena

Agri no rīta izlienu no telts sameklēt ūdeni brokastīm. Ir jau gaišs. Ūdens ir tepat simts metru attālumā, to var sadzirdēt pēc čalošanas. Rīts ir iesācies ar labu laiku, jūtams, ka būs saulains. Iekšā valda patīkams satraukums par izaicinājumu pieveikt plānoto ceļu un neatdot galus. Pa nakti netālu uzradusies vēl viena telts.

Uzradusies dzeltena telts

Atradis ūdeni, liekos vēl pagulēt, naktī pāris reizes pamodos no aukstuma un gribas vēl pagulēt. 

Plāns gan bija iziet agri, jo vakar pēc laika prognozes uz vakara pusi atkal solīja lietu. Ceļos astoņos, pabrokastoju un pāri deviņiem esmu gatavs ceļam.

Spīd saule un sniegs žilbina acis, labi, ka ir saulesbrilles. 

Šeit takas sākumā ir arī daži geocache un vienu, kas ir tieši uz takas, arī atrodu, citus nemeklēju. 

Pāri upēm ir trošu tiltiņi, šķērsoju vairākus, sākumā liekas bailīgi. 

Vienā vietā upe jāšķērso bez tilta pa akmeņiem un tas gandrīz izdodas, viens akmens izkustējās un kāja sajuta mitrumu. 

Taka pārmaiņus ved pa sniegu un var redzēt, ka ka te sniegs ir izbradāts, tas nozīmē, ka taka ir ejama. 

Nonāku līdz diezgan stāvai sniegotai nogāzei pa kuru ir jāiet augšā. Sākumā liekas bīstami, bet lēnām, kājas sizdams sniegā, tieku augšā. 

Kilometri skaitās lēni. Uztaisu pauzīti atpūtai un ēšanai.

Šobrīd jau pārsvarā eju tikai pa sniegu, pretī nākam satieku divas grupiņas pa četri cilvēki.

Šorīt visu laiku gāju augšup un esmu sasniedzis 1500 metrus virs jūras. 

Augstāk nebūs jākāpj. Sāku vērot pēdas sniegā un pretī nācēju pēdas vairs nemanu, tikai divas pēdas tajā pašā virzienā, kur dodos es. Eju pa sniegu pēc kartes un tagad citas pēdas vispār vairs nemanu.

Takas norādes atrodu pēc nelielas maldīšanās un mēģinu tām sekot, bet vienā brīdī neredzu vairs norādes un pēc kartes taka ved pāri ielejai, bet tur sniegs saplaisājis un liekas izveidojies kaut kas līdzīgs ezeram, izskatās nav droši. 

Noskatu manuprāt drošu vietu, kur var apiet apkārt ielejai un tagad jau eju pa savu taku. 

Izdodas veiksmīgi apiet apkārt applūdušajai ielejai un otrā pusē atkal atrodu takas marķējumu. 

Citas pēdas joprojām nemanu, interesanti. Tagad sākas stāvs lejupceļš pa līkumotu taku. Brīžiem ir nelielas sniega pārkares, tur esmu īpaši uzmanīgs. Paveras skats uz zemākā vietā esošu ūdenskrātuvi, tur sniegs vairs nav. 

Pēc ilga kāpiena esmu esmu nokāpis 500 metrus zemāk un te sniegs ir tikai gravās un ielejās. Redzama stāva klinšu siena, no kuras veļas ūdenskritums un izskatās, ka taka bija vienīgā iespējamā vieta, kur nokāpt, bet citas pēdas tur tā arī nemanīju. Šķērsoju nedrošu sniega tiltu pāri upei, bet citi varianti jau nav.
Te kaut kur arī ir doma celt telti, jo vakars jau klāt un plānotie apmēram 20 km būs noieti. Tuvumā ir arī kalnu namiņš, kur var saņemt pārtiku un pārnakšņot. 

Izdomāju vēl aiziet līdz turienei. Tur ganās aitas un ir arī suns, satieku saimnieku, sākam sarunu, viņš te pa vasaru uzturas. Izstāstu savu tālāko maršrutu un viņš man paziņo, ka es tur netikšu, jo pavasara pali ir norāvuši un aiznesuši tiltu pār upi un tas vēl nav atjaunots. Upes dziļums esot līdz krūtīm, bet ūdens ledusauksts un ar straumi. Tikt pāri neesot izredžu. Saku varbūt var kaut kā tikt pāri citā vietā, viņš nogroza galvu, bet es jau varot iet pats pārbaudīt. Viņš izstāsta, ka varot iet apkārt pa otru pusi ūdenskrātuvei, kurā ietek tā upe bez tilta un tad kaut kādā vietā iziet uz taku, izstāsta aptuveni maršrutu. 

Atvados un eju atpakaļ uz to pusi, no kuras nācu, jo lai apietu apkārt ūdenskrātuvei, jāpaiet nedaudz atpakaļ, sabrukušo tiltu un iespēju tomēr šķērsot upi nepārbaudu, jo ir jau nogurums. Pagājis nost no takas un tā, lai neredz no namiņa, ceļu telti. Ir seši vakarā, tagad jāatpūšas un jāuzņem spēki jaunai dienai, lai rīt varētu meklēt apkārtceļu.